VIENĪGI TU
Elizabetei bija septiņpadsmit, kad piepildījās viņas vēlēšanās – zaudēt nevainību ar vīrieti, kuram pieder viņas sirds. Ja vien šis vīrietis nebūtu viņas brāļa labākais draugs. Ja vien viņus ar Hanteru nešķirtu desmit gadu starpība. Ja vien nākamajā dienā viņš nebūtu aizlaidies pāri visai Amerikai, nepasakot ardievas. Tagad Lizas sirdī ir palikušas tikai atmiņas un vilšanās par sapni, kam nebija lemts piepildīties. Vai ir iespējams aizmirst? Izdzēst? Nemīlēt?
Hanters Deiviss pieļāva kļūdu. Un nevis mazu, ko var paslaucīt zem paklāja un izlikties neredzam, bet tādu, ar kuras sekām viņam jāsadzīvo katru turpmāko dzīves dienu. Vai toreiz viņš varēja rīkoties citādi? Kāda izvērstos dzīve, ja viņš būtu izvēlējies palikt? Jautājumi, uz kuriem meklēt atbildes bija par vēlu. Tomēr viens – galvenais – nedeva viņam mieru. Vai ir par vēlu atgriezties un vērst notikušo uz labu?
Aicinu tevi iepazīties ar "Vienīgi tu" varoņiem. Iegādājies IEPRIEKŠPĀRDOŠANĀ šeit pat mājaslapā vai meklē veikalos.
Liza
Pastiepusies uz pirkstgaliem, es izmakšķerēju no plaukta krūzi. Savu mīļāko. Uz balta fona melns uzraksts vēstīja “Izbaudi šodienu”. Kā tad! Ja viss būtu tik vienkārši kā uz Pinterest dēļa, kur katru dzīves jomu vari turēt glīti sašķirotu mapītē.
Domās izvērtēju savu līdzsvara apli.
Darbs – deviņi no desmit. Paldies Dievam, neietilpu tajos astoņdesmit procentos amerikāņu, kuri nav mierā ar savu nodarbošanos. Statistika bija biedējoša.
Finanses – stabils septītnieks. Jā, es nevarēju šķiesties ar naudu vai iegādāties villu okeāna krastā. Būsim reāli – arī savu dzīvokli bez pamatīga kredīta ne. Taču es varēju nodrošināt sev iztikšanu, un šobrīd ar to jutos mierā.
Hobiji – hm... Ja lērums stundu, pavadītas Pinterest aplikācijā, veidojot savas ideālās dzīves kolāžas un tikpat daudz dzīvojot līdzi tēliem daiļliteratūras romānos, skaitās hobijs, tur man bija apaļš desmit. Šķiram tālāk!
Draugi un ģimene. Domās iezīmēju deviņi. Mīnus viens punkts, jo draugu man bija maz, toties tie daži bija lieliski. Kāds bija tas teiciens? Kvalitāte pret kvantitāti? Un, cepuri nost, man bija vislabākā ģimene.
Tā, kur mēs palikām? Ak jā! Veselība. Astoņi ar pusi. Ja vien es biežāk atcerētos izkustēties un man tik ļoti negaršotu cukurs un milti... Lai nolāpītas Keiras Kingslijas kanēļmaizītes un tie grēcīgie melleņu kēksiņi!
Un tad sākās mana līdzsvara apļa lejupslīde. Mīlestība. Kamēr domās svārstījos starp viens un mīnus pieci, tējkannā atskanēja klikšķis, un es uzlēju verdošo šķidrumu kafijas dzērienam. Tam pašam, ko biju iemīļojusi, vēl maza meitene būdama, un nebiju pārstājusi dzert līdz šai baltai dienai. Tam pašam, par kuru ne reizi vien dabūju klausīties no sava vecākā brāļa: kas darījies tā cilvēka prātā, kurš tādam draņķim (viņa vārdi, ne mani) uzdrošinājies piedēvēt kafijas nosaukumu? Fakts, ka Lukass ir piķa melna espresso cienītājs, šo pārspīlēto reakciju daļēji izskaidroja. Taču vērot neviltotas šausmas brāļa acīs ik reizi, kad dzēriens skāra manas lūpas, bija labs iemesls, lai es no tā neatteiktos. Mēdzu viņu kaitināt, sakot, ka dienā, kad beidzot jutīšos pa īstam pieaugusi, pievienošos viņa melnas kafijas baudītāju klubiņam. Ha! It kā tādai jebkad būs lemts pienākt!
Es aizšļūcu līdz guļamistabai (vilnas zeķēm saskarē ar koka grīdām bija savas priekšrocības), pabāzu vienu pēdu zem pēcpuses un iekārtojos pie loga, no kura pavērās panorāma uz Montvilas centrālo ielu. Spožas Ziemassvētku lampiņu un mākslīgo egļu virtenes rotāja pilsētu kā katru gadu šajā laikā. Ar koši sārtajām lentēm un citiem sezonai raksturīgiem dekoriem mazā Aidaho kalnu pilsētiņa atgādināja ilustrācijas no manām mīļākajām bērnu dienu Ziemassvētku grāmatām. Es pieliku krūzi pie lūpām, bet tikpat ātri atrāvos. Ja negribēju apdedzināt mēli, dzērienam vēl vajadzēs padzist. Es pastiepos un noliku krūzi sev priekšā uz palodzes. Tad, apņēmusi ar abām rokām kājas, iespiedu zodu starp ceļiem.
Ziemassvētku laiks vienmēr šķita īpašāks par citiem, un šis gads nebija izņēmums. Ar nepacietību biju gaidījusi 1. novembri. Datumu, no kura ļāvu sev klausīties Ziemassvētku mūziku un izvilkt no pagultes kastes ar rotājumiem. Tāpat – sāku nodarboties ar dāvanu plānošanu. Vien retu reizi mēdzu kaut ko iegādāties internetā. Ne tāpēc, ka uzskatītu to par bezpersonisku. Laikam jau patiesais iemesls slēpās tur, ka pārāk mīlēju klīst pa tirdziņiem un mazajām bodītēm, medījot ko īpašu. Vai arī vienkārši ierakstījos to cilvēku kategorijā, kuriem vajadzēja visam pieskarties un pasmaržot.
Kurš gan varēja paredzēt, ka manam svētku noskaņojumam būs lemts sarukt līdz Skrūdža sirds izmēram?
Ja vien es būtu varējusi sagatavoties tam, ka vīrietis, kurš ir ne tikai mana vecākā brāļa Lukasa labākais draugs, bet arī mana labākā drauga Deklana vecākais brālis (jā, zinu – riktīgs prāta mežģis)...
Vīrietis, kurš kopā ar Lukasu savulaik ieņēma mana uzrauga lomu un ar kuru kopā biju praktiski uzaugusi...
Vīrietis, kurā par spīti tam, ka gadiem uzskatīju viņu par miesīgu brāli, es pusaudzes gados biju neglābjami iemīlējusies...
Vīrietis, ar kuru septiņpadsmit gadu vecumā zaudēju nevainību un kurš pēc tam, pat neatvadījies, pārcēlās uz dzīvi otrā Amerikas galā...
Tas pats vīrietis, kuru gandrīz desmit gadus tā arī nebiju spējusi aizmirst…
Un, visbeidzot, vīrietis, kura dēļ nebiju spējusi ielaist savā dzīvē nevienu citu vīrieti, vakar bija ieradies uz Ziemassvētku vakariņām mana brāļa un viņa sievas Pjēras mājās un paziņojis, ka ir atgriezies. Uz palikšanu.
– Ej ellē, Hanter Deivis! – kā jau pavisam normālam cilvēkam tas pienākas, es sarunājos ar savu kafiju.
Ar katras savas būtības mikrodaļiņu nicināju nelielo cerības dzirkstelīti, kas pēc trīs gadu pārtraukuma jau atkal bija manī iekvēlojusies. Tieši tik sen Hanters pēdējo reizi viesojās Aidaho, kad bija ieradies uz Lukasa un Pjēras kāzām.
Kad vakar, nespēdama attapties no negaidītā pārsteiguma, pametu svinību galdu, viņš man sekoja.
– Vai viss labi, Liz? – Hantera balss. Mani šokēja, ka tā joprojām šķita tik pazīstama. Dzirdēt to tuvumā bija gandrīz sāpīgi. – Visi uztraucas, ka tu tā aizskrēji.
Liela, silta plauksta piezemējās uz manas muguras, un mana āda zem tās sāka lēnām kust. Kāpēc viņam man šādi jāpieskaras? Vai atrašanās vienā telpā jau nav pietiekami liels sods? Labāk būtu uz līdzenas vietas beigta, nekā ļautu Hanteram nojaust, ka pēc visa šī laika neesmu spējusi viņu aizmirst. Tāpēc es nevis kritu pie zemes un sāku raustīties agonijā (kas bija precīzi tas, ko gribēju darīt), bet pagriezos ar seju pret viņu un mundri pasmaidīju.
– Kopš kura laika visi ir tik dramatiski? Vari viņiem nodot, ka uztraukumam nav pamata. Man tikai vajadzēja brīdi klusuma. Šī bija gara nedēļa. Daudz dāvanu meklētāju. Garas rindas. Varbūt esi dzirdējis, ka paralēli tulkošanai strādāju Stūra grāmatnīcā, – izdomāju veiklus melus.
Nu labi. Daļējus melus. Pēdējās pirmssvētku nedēļas tiešām bija drudžainas – kā jau katru gadu Ziemassvētku laikā. Tikai tas nebija īstais iemesls manai nelielajai panikas lēkmei. Tās patiesajam iemeslam bija tumšpelēkas acis un tumši brūni mati, un viņš stāvēja rokas stiepiena attālumā.
– Es zinu, kur tas ir! – Hantera acis un lūpas atplauka smaidā. Tikmēr es pametu skatienu pa labi, lai pārliecinātos, vai kaut kur pa ķērienam nav virve un ķeblis, kurus es varētu izmantot, lai uz līdzenas vietas pakārtos. Tas izklausījās vieglāk nekā noraudzīties šī vīrieša sejā un neizplūst sirdi plosošās elsās par visu, ko esam zaudējuši. Kļūdas labojums. Par visu, ko es esmu zaudējusi. Hanters neizskatījās pēc tāda, kurš pārcietis elles mokas. Pat nelielas vēdergraizes ne. – Ir tiešām labi tevi atkal redzēt, Liz. Kad pēdējo reizi tikāmies kāzās... Neticami, ka jau atkal paskrējuši gadi.
– Jā. Daudz kas ir mainījies, – piekritu, ienīstot rūgtuma pieskaņu balsī, ko nepaspēju laikus nomaskēt.
Hantera lūpas savilkās šķelmīgā smaidā, atsaucot atmiņā brīžus, kad biju par tām sapņojusi.
Par nelaimi, Hantera Deivisa seksapīls ar gadiem bija tikai audzis. Briedums izcēla visu, ar ko Deivisu vecākā atvase bija apveltīta. Es to ienīdu un apbrīnoju reizē. To, kā viņš nesa savu ķermeni. Varbūt pie vainas bija ieilgušais celibāts, jo viss, par ko spēju domāt, raugoties uz Hanteru bija sekss. Viņa spēcīgās rokas un platie pleci... Lūdzu, apžēlojiet un ielaidiet man pierē lodi. Tagad!
Man riebās izklausīties kā ar elku pārņemtai pusaudzei, pat ja tikai savā prātā. Tiesa, noraudzīties uz plakātu pie istabas sienas bija vieglāk nekā stāvēt aci pret aci ar savas dzīves lielo mīlestību un vilšanos vienā personā un zināt, ka neesmu tik drosmīga, lai atklāti pateiktu, cik ļoti viņa aizbraukšana mani sāpinājusi. Jutu vienlīdz spēcīgu vilkmi viņu iepļaukāt un pieprasīt paskaidrojumus. Ne mazāku – iezīmēt visu skaisto ķermeni ar pirkstiem un mēli. Nu labi, kaut vai tikai apskaut viņu. Gadiem biju sapņojusi par iespēju vēlreiz atrasties Hantera rokās.
– Es laiku pa laikam mēdzu atcerēties vecos laikus, kad bijām nešķirami. Tu, Lukass, Deklans un es. Man tā pietrūkst, Liz. Vai tu vēl atceries?
Pamāju, cīnoties ar vēlmi viņam pieskarties. Iegaumēt no jauna katru skarbi skaistās sejas detaļu un izliekumu. Tagad, kad viņš kļuvis vecāks. Nobriedušāks.
Mani allaž bija fascinējušas Hantera acis. Viņam piemita tāda cilvēka skatiens, kurā raugoties kļuva silti. Tas bija interesanti, jo tās nebija silti brūnas vai sūnu zaļas. Tīrs, tumšs tērauds. Un tomēr. Katru reizi tajās pazaudējoties, jutos kā nonākusi mājās. Es neieredzēju šo sajūtu.
Necietu arī to, ka pagājuši vairāk nekā desmit gadi, bet es kā šodien atminējos sajūtu, viņa lūpām saskaroties ar manējām. Mani vairs neviens nebija tā skūpstījis.
Biju centusies atstāt atmiņas pagātnē. Lai nu ko, bet to man nevar pārmest. Ka nemēģināju. Tikai toreiz vēl nenojautu, cik augstu latiņu Hanters ir uzstādījis.
– Ko saki, ja mēs mēģinātu atgūt nokavēto? Es gribu dzirdēt, kas ar tevi pa šo laiku ir noticis, ko esi sadarījusi un, ko vēl plāno darīt. Es gribu zināt visu. Tas man tiešām daudz nozīmētu, Liz. – Viņš viegli saspieda manus plecus. Tāpat kā toreiz, kad mani, vēl bērnu, bija centies par kaut ko pārliecināt.
“Kad velosipēds uzņems ātrumu, tev tikai jāturpina mīties. Nebaidies! Atlaid kājas no zemes un sāc. Es tevi neatlaidīšu. Vai jūti, ka es tevi turu? Tieši tā! Aiziet, Lizij! Turpini mīties!”
“Tas sīkais pakaļa nezina, ko runā. Varu saderēt, viņš ir pārbijies, ka būsi ātrāka, tāpēc arī atsakās sacensties. Mums viņu nevajag, vai dzirdi? Mēs varam izveidot paši savu peldēšanas komandu! Tu un es! Ko saki?”
“Neraudi, Liz! Vienīgais iemesls, kāpēc Reičela Hanigana neuzaicināja tevi uz savas astotās dzimšanas dienas ballīti, ir tāpēc, ka viņai ir neglīts deguns. Tu taču zini, ka tavējais ir nevainojams? Nopietni, Liz! Es esmu puisis. Es zinu, par ko runāju. Nāc, es uztaisīšu mums popkornu, un mēs noskatīsimies kādu filmu! Un tad es iemācīšu tev spēlēt zolīti.”
Vai tiešām Hanters manī joprojām redzēja tikai sava labākā drauga mazo māsu? Gribēju ierēkties kā lauvu mātīte un viņu atgrūst. Tad, acīs skatoties, pajautāt, vai viņš jau ir aizmirsis, kurā brīdī es pārstāju būt viņa mazā Lizija.
Tā vietā es izspiedu no sevis vēl vienu draudzīgu smaidu. Tieši tādu, kādu Hanteram būtu veltījusi kādreizējā Liza.
– Protams! Tas būtu forši, – es piekritu, bet, to sakot, mana sirds nebija vieglāka par ziloņmātītes dibenu.
Atlikušo vakara daļu biju godam spēlējusi savu lomu. Vismaz līdz pienāca laiks ķerties klāt dāvanu dalīšanai. Līdz pat nejēdzīgajam brīdim, kad manā klēpī gulēja ar lenti pārsieta kaste. Dāvana no Hantera. Kad nocēlu vāku, man pretī vērās koši zilas vizbulīšu krāsas acis. Porcelāna lelle. Viņš bija sarūpējis man dāvanā lelli.
– Tev bija pieci vai seši gadi, kad rakstīji Ziemassvētku vecītim, lai atnes tev lelli ar zilām acīm un ziliem matiem. Tava vēlēšanās nepiepildījās, un tad lelles tevi beidza interesēt, – zem tumšajām acīm ievilkās nelielas smieklu krunciņas. Tas bija silts, liegs smaids. – Katru gadu es atceros par to lelli. Par to, ka man vajadzēja iedomāties tev to sagādāt. Zinu, ir pagājis laiks, bet... kas attiecas uz sapņiem, ticu, ka tos nav par vēlu piepildīt.
Neatminējos, kad vēl būtu jutusies tik aizkustināta un aizkaitināta vienlaikus. Hanters bija atcerējies par kaut ko, kas man kādreiz licies nozīmīgs. Viņš bija par to domājis. Un tagad viņš beidzot piepildīja mazās Lizas karstāko vēlēšanos. Tikt pašai pie savas Malvīnes. Bet... gāghhhhh! Vai bija iedomājams vēl uzskatāmāks pierādījums, kā viņš mani uztver? Jo tikai mazas meitenes dāvanā saņem lelles.
Lukass Pjērai bija uzdāvinājis rokassprādzi ar dimantiem. Rods Leksijai – ceļojumu uz Eiropu. Deklans pārsteidza Keiru ar veselu kasti jaunāko pavārgrāmatu un dievīgu kašmira šalli. Pat mans tētis apsveica mammu ar viņas mīļākajām smaržām un smalku piespraudi. Bet es no vīrieša, kuram piederēja mana sirds, biju saņēmusi lelli!
Kad vakara noslēgumā slēdzu vaļā dzīvokļa durvis, jutos izsmelta. Gadiem krātās šaubas, sāpes un vilšanās bija savilkušās virs manas galvas kā negaisa mākoņi. Joprojām mētelī un zābakos, ievēlos gultā un atkritu ar seju spilvenā.
Neatceros, kad vēl būtu tā raudājusi. Kad asaras beidzot pierima, aiz loga jau blāzmojās rītausma. Un līdz ar pirmajiem jaunas dienas vēstnešiem manī iestājās miers.
Es piecēlos, pārģērbos, nomainīju gultasveļu un vēlreiz palīdu zem segas. Kad nākamreiz atvēru acis, ārā jau krēsloja.
Viena gara, silta duša, un es ar jaunu sparu ķēros klāt vēl neizkrāmētajām apģērbu kastēm, kas pacietīgi gaidīja manu uzmanību kopš pārvākšanās. Ja arī reizi pa reizei prātā uzplaiksnīja atmiņas par Ziemassvētku vakaru, tās vairs neplēsa mani gabalos. Es jutos trula. Iztukšota. Un, pārmaiņas pēc, šī sajūta atbrīvoja.
Hanters
Vairāki lieli, vēl neatrisināti jautājumi gaidīja, lai tiem pieķertos. Viens no tiem – dzīvesvieta. Šobrīd vēl atrados uz koferiem.
Vecāku mājā atgriezties neplānoju. Tā bija par šauru diviem pieaugušiem vīriešiem, un manas attiecības ar tēvu, maigi izsakoties, bija saspīlētas. Kamēr šo jautājumu risināju, biju apmeties vienā no vietējām viesnīcām. Tajā pašā, kura atradās ielas pretējā pusē ēstuvei, kur ar Lukasu pirms n-tajiem gadiem bijām vērojuši turīgos pilsētas iebraucējus. Tie bija biznesmeņi, baņķieri un retu reizi arī kāds aktieris, kurš, vēloties palikt nemanīts, apmeties ārpus slavenā Saulgriežu ielejas kūrorta.
Tieši tur bijām sapņojuši par laiku, kad spēsim atļauties šādu greznību. Un te nu mēs atradāmies. Abi sasnieguši savus mērķus.
Pēc pāris viesnīcā pavadītām naktīm biju nolēmis to pamest. Deklans neatlaidīgi uzstāja – kamēr meklēju ko nopietnāku, esmu laipni gaidīts viņu mājās, un pēc vairākkārtīgiem brāļa pamudinājumiem es visbeidzot pieņēmu piedāvājumu.
– Šai vietai nav ne vainas, – skaļi izteicu savus novērojumus, bāzdams mutē pirmo siera kūkas kumosu. Uz brīdi pārstāju košļāt, jo tā garšoja pārsteidzoši labi. – Jā, sīkais! Labi tu esi šeit iekārtojies.
– Skaidra lieta, – viņš zinoši novilka.
– Vai Keirai nav iebildumu, ka es kādu laiku uzkavēšos?
– Vispār jau viņa bija tā, kura to ierosināja. – Deklans pakasīja pakausi, liekot man iesmieties un reizē izjust atvieglojumu. – Es tevi mīlu, brāl, tu to zini, bet es mīlu arī savu brīvību. Un man patīk, ja varu ar savu sievieti mūsu mājās darīt, ko, kad un kur vēlos.
Es saprotoši pamāju un ieliku mutē vēl vienu kūkas gabalu. Neuzskatīju sevi par lielu saldumu cienītāju, bet man bija aizdomas, ka, apmetoties uz laiku šeit, tas varētu mainīties.
– Keira gatavo arī dažādas sāļo pīrāgu versijas, – kā nolasījis manas domas, Deklans zinoši piebilda.
Manas uzacis saraucās augšup.
– Aha, – viņš pasmīnēja. – Laipni lūgts mājās, lielo brāl!
– Prieks būt šeit! – es atmetu, bet manas krūtis zem emociju sloga bija kļuvušas pavisam smagas. Tāpēc, ka bija tiešām labi te atgriezties.
Mēs bijām nobāzējušies Garāžas (Deklanam piederošās auto darbnīcas) atpūtas stūrī. Deklans, Lukass un es. Atceroties, kā šī vieta izskatījās, kad tā piederēja lāga nelaiķim Henrijam... Teiksim tā, šobrīd tā bija mainījusi savu veidolu līdz nepazīšanai.
Telpas bija paplašinātas un moderni iekārtotas. Arī darbnīcas tehniskais aprīkojums izskatījās galīgi svaigs un aprīkots pēc jaunākajiem standartiem. Iepriekšējo četru vīru vietā šeit darbojās vairāk kā divdesmit mehāniķu, krāsotāju un metinātāju ar Deklanu – kā dizaineri – priekšgalā. Tas nenozīmēja, ka nepieciešamības gadījumā viņš nebija gatavs sasmērēt rokas. Deklans lieliski pārzināja darba procesu, sākot no skices izveides, detaļu pasūtīšanas, montēšanas, metināšanas, krāsošanas, beidzot ar dokumentu noformēšanu.
Mans mazais brālis bija uzskatāmi pierādījis, ka nav nepieciešams pārcelties uz dzīvi lielpilsētā, lai sasniegtu ko ievērības cienīgu. Lauzis pārliecību, pie kuras mēs ar Lukasu savā laikā bijām dzelžaini turējušies, un galveno iemeslu, kādēļ pametām Aidaho.
– Tu taču zini, ka ar tevi lepojos, sīkais! – Es uzsitu ar dūri pa Deklana bicepsu.
Viņš neatbildēja, tikai pamāja.
– Vēl pa vienam? – viņš nomēroja ar skatienu teju tukšās alus pudeles, kas bija novietotas uz lielas, uz pusēm pāršķeltas koka mucas, kuras virsmu veidoja apaļa stikla plāksne un kas kalpoja kā kafijas galds.
Mēs bijām sapulcējušies atzīmēt mana jaunā autiņa iegādi, ko Deklans gaismas ātrumā bija nokārtojis.
– Man jāizlaiž. Šovakar ir mana kārta midzināt Leilu, un, ja nepasteigšos, – Lukass ielūkojās masīvajā sudraba rokaspulkstenī, – es palaidīšu to garām.
– Kā tu tiksi mājās? – uzmetu šaubīgu skatienu iztukšoto pudeļu rindai.
– No visa tā lēruma tikai divas ir manējās. Tikpat labi es būtu varējis strēbt zaļo tēju, – viņš novaikstījās.
Ņemot vērā Lukasa miesasbūvi, es uztvēru viņa domu gājienu.
– Hein! – uzsaucu, kad viņš jau bija ceļā uz izeju. – Ir labi atgriezties mājās, brāl!
– Atceros kā šodien. Un tagad, kad arī tu esi šeit... – Lukass pazibināja zobus, pagriezās un pazuda aiz paceļamajiem vārtiem.
– Vēl pa vienam?
Es piekrītoši pamāju.
– Kā teiksi! Bet tad gan man jālaižas. Tu ar mani?
– Kā tad! Esmu tikai sācis iesildīties. Rods minēja, ka viņi ar Leksiju vēlāk piekāpšot Pakavā. Neatceros pēdējo reizi, kad tur viesojos, – pasmīkņāju, atmiņā pārcilājot neskaitāmus vietējo iecienītākajā krodziņā pavadītos vakarus.
– Tikai neiedomājies braukt mājās pie sava braucamā ragiem, – viņš brīdināja.
– Par ko tu mani uzskati? – Jau labu laiku dzīvojām katrs savu dzīvi, bet vai tiešām viņš pazina mani tik slikti, ka domāja – sēdīšos pie stūres dzēris? Tad atjēdzos, ka pirms brīža šādu pašu gājienu biju izspēlējis ar Lukasu. – Ja radīsies vajadzība, izsaukšu taksometru vai palikšu tepat viesnīcā.
Deklans piekrītoši pamāja. Piecēlies no dīvāna, viņš piegāja pie viena no masīvajiem, ar aukstiem dzērieniem pielādētajiem ledusskapjiem un izņēma no tā vēl divas atdzesētas Prairie Bomb pudeles.
Ja neskaita svaigi atjaunotās mīkstās mēbeles un dažus platekrāna televizorus pie sienām, nekas daudz šajā vietā nebija mainījies. Bārs, kas bija arī vietējo iecienīta burgeru ēstuve, kā vienmēr, bija pilns.
Apmeklētāju vidējais vecums bija divdesmit pieci līdz trīsdesmit gadi, bet bija arī atsevišķas mana vecuma kompānijas. Tālākajā stūrī pie bāra laiku notrieca arī daži senāki buki, kurus, nojautu, mājās jau sen neviens vairs negaida. Uztvēris Leksijas skatienu, atbīdīju malā spiedīgo sajūtu krūtīs, ko raisīja iepriekšējā atziņa, un devos viņai pretī.
– Sveika, skaistā! – Neizlaižot viņu no tvēriena, pamāju ar zodu bāra virzienā, kur Rods gaidīja savu kārtu pasūtīt dzērienus. – Prieks redzēt, ka jums tomēr izdevās izbrīvēt vakaru.
– Sveiks arī tu, izskatīgais, – Leksija atrādīja man žilbinoši baltu smaidu un ar ierastu rokas kustību atmeta garos, zīda šallei līdzīgos matus aiz muguras. – Roda vecāki pieteicās pieskatīt mazo huligānu. Tici vai nē, šodien ir mūsu sešpadsmitā kāzu gadadiena.
– Oho! Tas tik ir kaut kas! Apsveicu! Dažreiz man piemirstas, ka jūs apprecējāties vēl studējot, bet sešpadsmit gadi… – es piepūtu vaigus.
– Vai ne? Tagad par to iedomājoties, varētu šķist, ka bijām traki. Bet, tici man, viss – un es tev saku viss – kopš tā laika ir kļuvis tikai labāks.
Es iesmējos, uztverdams mājienu.
Leksijas zilās acis, kas komplektā ar melnajiem, spīdīgajiem matiem darīja viņu līdzīgu graciozai meža kaķei, pievērsās vīram.
– Zini… kādam tas varētu šķist garlaicīgi. Uzsākt nopietnas attiecības tik agrā vecumā. Bija laiks, kad no universitātes draudzenēm bieži saņēmu mājienus, ka, esot kopā tikai ar vienu puisi, palaižu garām lielu daļu jautrības. Bet tas, kurš to nav piedzīvojis, diez vai sapratīs. To, kā ir būt kopā ar kādu, ar kuru vari būt simts procenti tu pats. Tas ir gandrīz kā dzīvot kopā ar labāko draugu, tikai ar vēl dažām ļoti patīkamām ekstrām, – viņa piemiedza ar aci, liekot maniem lūpu kaktiņiem pacelties augšup. – Un tas, ka Rods zina katru manu trūkumu un tik un tā spēj mīlēt... kā neviens…
Jau atkal tas nolādētais dūrējs krūtīs. Grasījos viņai piekrist, kad kāds uzgrūdās manai mugurai.
– Ķetnas nost no manas sievas, Hanter!
Atbrīvojis Leksiju, es apgriezos un apkampu draugu.
– Apsveicu lielajā dienā! Sešpadsmi gadi… Tas liek aizdomāties, cik vecs tu patiesībā esi.
– Neliels ieteikums. Pirms sāc izteikt minējumus, ielūkojies pats savā pasē, – viņš nepalika atbildi parādā.
– Lai sasper mani jods, ja tā nav tīra patiesība, – es iesmējos. – Baidos, tas nebūs nepieciešams. Atlika ienākt šeit un ieraudzīt visus divdesmitgadniekus, lai apjēgtu, ka jaunības dienas ir aiz muguras.
– Es nevēlos pārtraukt jūsu gaušanos, puiši, kas savā ziņā ir pat tīri aizkustinoša, bet baidos, ka ar jums ir kā ar labi izturētu viskiju. Ar gadiem… tikai labāks un vērtīgāks, – pacēlusies uz pirkstgaliem, Leksija uzspieda īsu skūpstu uz vīra lūpām. – Tagad jūs varat atgriezties pie žēlošanās. Es tūlīt atgriezīšos!
Viņa sāka virzīties cauri pūlim, ja mana nojauta nemeloja, labierīcību virzienā.
– Pirms neesmu aizmirsis… – Rods parakņājās džinsu kabatā un izvilka no tās nelielu atslēgu saišķi. – Nodod, lūdzu, šo Deivisam junioram.
– No kā tās ir? – Es ieslidināju atslēgas stepētās vestes kabatā.
– Atceries jumta dzīvokli? – viņš jautāja, labi zinot, ka nav ne mazākā iespēja, ka būtu par to aizmirsis.
Manas lūpas sašķobījās, atbildot viņa smīnam.
– Kad tavs brālis pārcēlās dzīvot ar Keiru, viņš piešķīra vienu atslēgu komplektu man un Leksijai. Ja nu mēs kādu nakti pēc Pakava gribētu tur palikt. Kopš mūs mājās gaida Tomijs, neesam to vairs izmantojuši.
– Skaidrs! Nav problēmu. Es viņam nodošu.
– Un tagad spļauj laukā, ko esi ieplānojis darīt tagad, kad esi atpakaļ!
Rods un Leksija agri pameta ballīti, tikmēr es vienam pēc otra uzskrēju virsū vecajiem studiju biedriem un paziņām. Arī studiju laika meitenēm, ar kurām reiz bijām pavadījuši laiku, un no kurām vairākums nekautrējās atklāti izrādīt prieku par atkalredzēšanos. Biju pat saņēmis vairākus piedāvājumus vakaru turpināt citur.
Interesanti, ka tie vairs nešķita tik vilinoši kā senāk. Ja godīgi, –vienīgais, ko pēc uzņemtā ruma-kolas kokteiļu daudzuma vēlējos darīt, bija pielikt vakaram punktu un likties slīpi.
Atrunājies no neskaitāmām vēl tikai pēdējām glāzītēm, kas pēdējo reizi bija ieilgušas stundas garumā, es pametu viesmīlīgās krodziņa telpas un izgāju zem naksnīgajām debesīm. Nāsīs iecirtās decembra spirgtums, un, sarāvis augstāk vestes apkakli, es uzsāku ceļu uz viesnīcu, kurā biju pavadījis pirmās naktis pēc atgriešanās.
Nonākot uz ielas stūra, apstājos un ielūkojos grāmatnīcas izgaismotajā skatlogā. Atceroties Lizas mīlestību uz grāmatām, nebija grūti viņu šeit iztēloties, lasot un aplipinot ar savu entuziasmu citus.
Nezinu, pa kuru laiku bija sācis putināt. Es paslēpu plaukstas vestes kabatās un vienā no tām sajutu kaut ko cietu un metālisku. Tikai sataustot nepazīstamo priekšmetu, atskārtu, kas tas ir. Atslēgas no jumta dzīvokļa.
Nevilšus palūkojos augšup un tūliņ pat atpazinu meklēto logu. Nezinu, kas notika, bet piepeši izjutu vilkmi apskatīties, kā pēc visiem šiem gadiem tur izskatās.
Savos divdesmit biju biežs brāļa ballīšu viesis. Alkohols, smagais roks un meitenes. Ja nu pāris vārdos jāapraksta tā laika pasākumi. Bet tās nebija vienīgās atmiņas, kas mani saistīja ar šo vietu. Pēdējā reize, kad šeit viesojos, atšķīrās no citām. Lizas septiņpadsmitā dzimšanas diena.
Lukass bija uzstājis, lai nāku līdzi, un, kaut arī mums ar Lizu toreiz kontakts bija zudis, veco laiku vārdā biju piekritis. Nebija arī tā, ka darītu to tikai pienākuma vadīts. Liza bija savējā, un starp mums ar Lukasu pastāvēja nerakstīts likums – sargāt mazo māsu kā savu acuraugu. Tas nebija sarežģīti. Vismaz līdz brīdim, kad viņai iestājās pusaudžu vecums. Nezinu, kas notika, bet tā bija kā diena pret nakti. Kāds mana drauga mazo māsu bija iemainījis pret mūždien aizkaitinātu, melnām acīm krāsotu dumpinieci. Nekas un neviens viņai nebija pa prātam, un palēnām notika neizbēgamais. Mēs atsvešinājāmies.
Kad toreiz, Lizas dzimšanas dienā, pēc ilgākas prombūtnes viņu ieraudzīju, nezināju, ko domāt. Manā priekšā stāvēja cits cilvēks. Mazā, gudrā meitene ar gaišo smaidu bija pagātne. Arī no dusmīgās pusaudzes vairs nebija ne vēsts. Šīs abas Lukasa māsas versijas bija nomainījusi skaista, jauna sieviete, kurā tikko spēju atpazīt to bērnu, kuru reiz biju staipījis apkārt pičpaunā kā pērtiķēnu.
Viņas augums bija izmainījies, un viņa izskatījās vismaz pāris gadus vecāka par saviem gadiem. Pat tas, kā Liza kustējās, bija mainījies. Jutos šokā un reizē pārsteigts par sajūtām, ko šī tikšanās modināja. Nevarēju sagremot, ka šī man nezināmā Lizas versija ir tā pati Lizija. Bērns, kuru kopā ar Lukasu mēdzām pieskatīt. Ieraudzīt šajā meitenē sievieti, ko iekāroju, bija pēdējais, ko vēlējos piedzīvot. Un tomēr tas notika.
Ballītei beidzoties, mēs palikām divatā. Biju pārliecināts, ka Deklans vēl ir kaut kur netālu, kad Liza paziņoja – viņš tikko devies uz savu maiņu darbnīcā. Priecīgs par iespēju satikt Lizu, es piekritu nedaudz uzkavēties. Mēs daudz runājām. Viņa gribēja dzirdēt visu par maniem nākotnes plāniem, un es izstāstīju, ka tuvākajā laikā pārcelšos uz Ņujorku. Viss šķita labi. Mierīgi. Mēs atradāmies pazīstamā teritorijā, viņa un es, kad piepeši notikumi izmainīja savu kursu.
– Tu tiešām pametīsi Aidaho? – koši zaļās acis aizēnoja skumjas.
– Tu taču zini, ka tāds bija mans un Lukasa plāns jau kopš vidusskolas. Ja ne tagad, kad tad?
– Jā, es atceros, – viņa pasmaidīja. – Tikai... es laikam cerēju, ka kaut kas galu galā mainīs jūsu domas.
– Mēs tik ilgi esam to plānojuši. Nedomāju, ka kaut kas spētu kādu no mums aizkavēt.
– Pat ja es teiktu, ka mīlu tevi? – Lizas teiktais atbalsojās tukšā dzīvokļa sienās.
– Es arī tevi mīlu. Tu taču zini. Bet mums katram ir sava dzīve. Savi sapņi, kas jāpiepilda. – Es viegli saspiedu viņas celi. Tad tikpat ātri atrāvos. Kādreiz šis žests nebūtu nekas īpašs, bet tagad tas nešķita pareizi.
– Jā, bet... Man šķiet, tu nesaprati. Es tevi tiešām mīlu, Hanter. Nezinu, kā tas notika. Cerēju, ka ar laiku tas pāries, bet ir pagājuši vairāki gadi, un tas, ko jūtu pret tevi, nav mainījies.
– Liz, – es viņu pārtraucu, jūtot, kā mana pasaule zem šo vārdu smaguma sagrīļojas, – tas nav iespējams.
Koši zaļās acis pauda sāpes un vēl ko. Kaut ko tādu, ko nemācēju iztulkot. Bet tur tas bija. Skaidrs pierādījums, ka Liza nemelo. Viņa tiešām ticēja, ka mīl mani.
– Neuztraucies, es negaidu, ka atbildēsi ar to pašu, bet... Es zinu, tas izklausīsies traki, bet... ja tikai tu uzdāvinātu man šo vienu nakti.
Liza lēni uzslējās kājās, un es piecēlos līdz ar viņu. Viņa spēra soli tuvāk, un tā vietā, lai izvilktu galvu no pakaļas un tūlīt pat dotos prom, manos locekļos ieplūda karstums.
Es jutu viņas smaržu. Un tā kleita... Kur bija palikusi meitene, kuru vēroju pieaugam? Lizas mati un augums. Skatiens, ar kādu viņa mani uzlūkoja. Man vajadzēja pagriezties un skriet neatskatoties, bet es nespēju izkustēties. Tas viss bija ačgārni. Nepareizi. Tad kāpēc doma par Lizas pieskārienu paralizēja manu prātu?
– Tu zini, ka tas nav iespējams. Un tu arī zini, kāpēc, – ļāvu saprāta balsij runāt savā vietā.
– Man šķiet, ka nezinu vis, – viņa maigi noteica. – Tas, ko zinu, ka vēlos, lai mana pirmā reize ir ar kādu īpašu. Ar kādu, kuru mīlu. Un man tas esi tu, Hanter. Ja man paliks tikai šī viena nakts... es apsolu, ka to nenožēlošu.
– Tu maldies. Tu esi tik jauna. Tev visa dzīve vēl priekšā. Iespējams, šobrīd tev tā nešķiet, bet tu iemīlēsies vēl neskaitāmas reizes. Tici man, tā būs, Liz!
– Vai es tev nešķietu skaista? – viņas acīs iemirdzējās asaras.
Dieva dēļ! Nekad nebiju spējis ar vienaldzību noskatīties, kā viņa raud.
– Kā tu vari tā teikt? Tu zini, ka esi skaista. Paraugies! – Satvēris viņu aiz pleciem, es pagriezu Lizu ar skatu pret spoguli, tikmēr pats paliku aiz viņas muguras. – It viss tevī ir skaists. Tu esi skaista. Nevainojama... – lūkojos viņas atspulgā, un tas, ko teicu, bija patiesība.
– Vai arī tagad tu domā tāpat? – Pirms paspēju to apturēt, Liza noslidināja kleitas šaurās lencītes pāri pleciem, un tā bez skaņas piezemējās uz grīdas pie viņas potītēm.
Man vajadzēja novērsties. Kliegt, lai viņa tūlīt pat beidz muļķoties un apģērbjas. Taču es nespēju atraut no viņas acis.
– Liz, – mana balss aizlūza.
– Viena nakts, Hanter. Tā būs tikai viena nakts. Bez saistībām. Bez pienākumiem. – Viņa lēni pagriezās, un siltās, tvirtās krūtis piespiedās manējām.
Mana rīkle izkalta. Plaukstas dega uzzināt, kā būtu just visu šo krāšņumu. Galvā turpināja dunēt un es kā no malas dzirdēju savu seklo elpu. Es nekustējos. Baidījos, ka pie mazākās kustības vai saskares zaudēšu kontroli. Bet, kamēr cīnījos ar gribasspēku, Liza rīkojās. Pacēlusies uz pirkstgaliem, viņa pavisam lēni pārslidināja mēli manai augšlūpai. Tad to pašu atkārtoja ar apakšlūpu. Manas lūpas un āda dega. Pa mugurkaulu izšāvās karstums. Nebiju gaidījis šādu uzbrukumu, bet tas bija jutekliskākais, ko biju piedzīvojis. Nezinu, kas notika, bet, kad atjēdzos, manas lūpas atrāvās no Lizas lūpām. Tikai uz brīdi zaudēju modrību, un Lizas augums atradās pilnībā iegūlis manās rokās. Jutos kā piedzēries, kaut nebiju šovakar baudījis ne lāsīti.
Tajā naktī es pieļāvu savas dzīves lielāko kļūdu. Es padevos kaut kam aizliegtam un tik ļoti nepareizam. Tomēr, pat tagad, visus šos gadus vēlāk, tas bija vissaldākais, ko biju piedzīvojis.
Putenis sāka pieņemties spēkā, un, piegājis pie durvīm, es nopīkstināju pie atslēgu saišķa piekabināto čipu.
Dažas pakāpienu rindas, un es iebīdīju atslēgu slēdzenē. Dzirdot pazīstamo klikšķi, mans pulss paātrinājās. Tas bija tikai brāļa vecais miteklis. Kāpēc jutos kā gatavais nervu kamols?
Es šķērsoju tumsā grimstošā dzīvokļa slieksni, bet kamēr mēģināju sataustīt gaismas slēdzi, durvis aiz manas muguras aizcirtās, saceļot pamatīgu blīkšķi. Sūdu būšana! Mans mērķis nebija sacelt kājās kaimiņus. Kaut arī... Ja tie bija tie paši, kas toreiz, viņi bija piedzīvojuši daudz vairāk par skaļu durvju aizciršanos.
Es atsāku akli taustīties gar sienu, meklējot slēdzi, kuram, varēju apzvērēt, kaut kur tepat bija jābūt, kad mani pārsteidza belziens pa plecu, teju nogāžot mani no kājām.
Es ierūcos, un tajā pašā brīdī manas bungādiņas pārplēsa kliedziens.
– Netuvojies, vai es saukšu policiju!
– Nolāpīts! Liz? – par spīti piķa melnajai tumsai, atpazinu viņas balsi. Beidzot sataustījis meklēto, es piespiedu slēdzi un tūlīt pat apžilbu.
– Ha... Hanter! – Panna izslīdēja no Lizas pirkstiem un ar troksni atsitās pret grīdu, liekot viņai vēlreiz sarauties. Panna. Viņa bija uzbrukusi man ar... pannu. – Dieva dēļ! Vai tu esi prātu zaudējis? Ko tu šeit dari?
– Piedod! Man nebija ne jausmas, ka šeit kāds dzīvo, – paskaidroju, masējot kreiso plecu vietā, kur biju saņēmis belzienu. Tad pirmo reizi pamanīju Lizas seju. – Liz, tu trīci. Nāc šurp! Nāc taču!
Es pastiepu pretī roku, bet viņa nekustējās. Tā nebija problēma, man nebija grūti mērot distanci. Piegājis pie Lizas, piespiedu trīcošo stāvu pie savām krūtīm un tikko valdījos, lai labsajūtā nenoelstos. Viņas smarža un pieskāriens. Tik vien vajadzēja, lai nospiestu mani uz ceļiem. Viss, ko gadiem biju izvēlējies noliegt. Viss, kam biju atteicies ticēt.
Atmiņas. Ilgas. Kaisle.
Pēc notikušā nebiju spējis sev piedot. Mani grauza vainas apziņa un kauns par to, ko esmu nodarījis. Par to, kā Lizu pametu. Neskaitāmas reizes biju pārcilājis prātā, kā dzīve būtu iegriezusies, ja toreiz būtu izvēlējies palikt. Pamostoties nakts vidū ar saldi iemigušu Lizu savās rokās, nebiju spējis izkāpt no gultas, prātodams, kā kaut kas tik ačgārns var šķist tik pareizs. Bet viss bija pārāk sarežģīti. Mana aizbraukšana. Fakts, ka Liza ir mana labākā drauga māsa. Un, protams, mūsu vecumu starpība. Nedomāju, ka kāds to saprastu. Un mazpilsētā tas nozīmēja baumas un skandālu, bet es nevēlējos pieļaut, ka Lizai jāpiedzīvo ne viens, ne otrs.
Toreiz uzskatīju, ka rīkojos cēli, atbrīvodams viņu no šīs nastas. Vēlāk Ņujorkā ierakos darbos. Kad atmiņas par piedzīvoto nedeva mieru, iestāstīju sev, ka nu jau ir par vēlu kaut ko mainīt. Ka Liza, visticamāk, jau atradusi laimi kopā ar kādu citu. Citkārt aizbildinājos, ka patiesais šķērslis starp mani un viņu ir darbs. Vesela kaudze iesāktu projektu, kurus nevarēju tā vienkārši nolikt malā un triekties atpakaļ uz dzimto pilsētu.
Domāju, esmu ticis tam pāri. Šai apmātībai. Bet tagad... Attapos, ko daru, tikai tad, kad mana piere pieglaudās Lizas kaklam. Tad lūpas.
– Man tik ļoti žēl, – murmināju pie viņas ādas. Mājās. Es jutos kā atgriezies mājās. Nespēju beigt viņai pieskarties.
Kad atvēru acis, Lizas seja bija nocietinājusies. Pār viņas vaigiem plūda asaras. Viņa raudāja. Bez skaņas.
– Liz. Manu mīļo Lizij… – Ar īkšķa galiem uzmanīgi notrausu mitrumu no viņas vaigiem. – Viss ir labi. Tas esmu tikai es, – mierināju, pārliecināts, ka asaras ir izbīļa nopelns.
– Kāpēc tu atgriezies?
– Kā tu to domā?
– Vienkārši atbildi! Kāds ir tavas atgriešanās patiesais iemesls? – viņa iesaucās, liekot manām uzacīm izliekties uz augšu.
– Es nebiju plānojis palikt Ņujorkā mūžīgi. Laikam jutu, ka ir pienācis laiks. Man pietrūka Aidaho. Vienmēr ir pietrūcis. Pietrūka kalnu, cilvēku, mazpilsētas dzīves. Kāpēc tu jautā?
– Vai tas ir viss? – viņa strupi atvaicāja.
– Cik man zināms, tad jā. – Jutos pārguris pēc garās nakts un neparedzētā notikumu karuseļa. Un tad vēl uzņemtais alkohola daudzums, pēc kura katrs vienkāršākais jautājums šķita kā augstākās sarežģītības pakāpes uzdevums.
– Tev vajadzētu doties.
– Liz... – mani plakstiņi pievērās. Jutos līdz neprātam noilgojies un reizē pārguris. Zināju, mums priekšā ir gara saruna, un nebiju tik naivs, lai cerētu, ka viņa izteiks vēlēšanos, lai palieku. Tomēr nespēju atvairīt vilšanos. Vai viņa vēl dusmojas par to, kā toreiz aizbraucu? Varbūt Lizai ir kāds cits? No šīs domas mans vēders sarāvās čokurā.
– Hanter, mēs vairs neesam bērni, un ir nakts vidus, – viņa atgādināja. – Tu mani izcēli no gultas, un es gandrīz dabūju sirdstrieku. Iebrāzies te, galīgi piedzēries, un uzvedies neadekvāti. Ja vēlies atjaunot mūsu kādreizējās attiecības – man nav iebildumu. Mēs varam to darīt pa dienu kādā mums abiem pieņemamā vietā un laikā. Bet tagad tev ir laiks iet. Rītdien ir mana maiņa grāmatnīcā un man vajag izgulēties.
Lizas teiktais iedarbojās uz mani kā ledus auksta ūdens šalts. Bet, ko es biju iedomājies? Ka viņa gadiem gaidīs, kad atgriezīšos?
Manas plaukstas atrāvās no Lizas vidukļa. Atkāpies soli atpakaļ, pirmo reizi pamanīju, kas viņai mugurā. Neliels zīda naktskrekls, kas šobrīd, pateicoties manai putenī izmirkušajai sniega vestei, līmējās pie viņas krūtīm un vēdera.
Acu priekšā nozibsnīja fotoslaidi no pagātnes. Piena balta āda. Visas brīnišķīgās skaņas, ko Liza izdvesa, kamēr viņas ķermenis tik dabiski saplūda ar manējo, it kā tā būtu mūsu simtu pirmā, ne pirmā nakts.
Es piespiedu sevi neskatīties zemāk. Nedomāt par to, cik spēcīgi vēlos to piedzīvot vēlreiz.
– Piedod. Protams, tev ir taisnība. Mēs aprunāsimies citu dienu.
Kad izgāju uz ielas, putenis bija rimies. Atšķīrībā no manām domām, kas traucās un virpuļoja, un padarīja mani traku. Un es patiešām cerēju, ka ar savu šīs nakts izgājienu neesmu visu neatgriezeniski sabojājis.
Liza
Trulā sāpe krūtīs kalpoja kā vienīgais pierādījums, ka neesmu iepriekšējo nakti nosapņojusi.
Hantera ielaušanās. Turklāt turpat, kur bijām piedzīvojuši tuvību. Varbūt arī man būtu izdevies noplēst šīs atmiņas no savas ādas, ja tās nemājotu kaut kur daudz dziļāk zem tās.
Hantera skatiens. Viņa vēsās lūpas uz mana kakla kontrastā ar karsto elpu. Es noraidoši purināju galvu. Varbūt Liza pirms desmit gadiem bija gatava atdot sevi, neprasot neko pretī, bet šai Lizai vairs nebija, ko dot.
Pārāk daudz bezmiegā pavadītu nakšu.
Pārāk daudz šaubās pavadītu stundu.
Pārāk daudz sirdssāpju.
Pārāk daudz asaru.
Pārāk daudz.
Pietiek! Vienreiz par visām reizēm tam bija jāpieliek punkts.
Hantera tuvums reibināja. Tāpat kā sapnis – piederēt tikai viņam. Tikpat labi zināju – ja vēsture starp mums atkārtotos, proti, es ļautos un viņš vēlreiz uzgriestu man muguru, no manis pāri paliktu tikai tukša vieta. Izdzīvošanas instinkts deva man spēku viņu atgrūst. Un, paldies Dievam, ka tā.
– Hei! Viss kārtībā?
Asi pagriezu galvu. Meisons. Jaiks! Man nebija noskaņojuma ieslīgt paskaidrojumos, taču es arī nevarēju viņu ignorēt.
– Viss kārtībā, Meis! Es tikai prātoju par kādu ideju saistībā ar grāmatnīcu.
Redzēju, ka esmu viņu pārliecinājusi, jo jaunais praktikants, kurš atbildēja par kompaktdisku, DVD, vinila plašu, plakātu un citu ar mūziku saistītu aksesuāru tirgošanu nodaļā stāvu augstāk, saprotoši pamāja.
– O! Vai tev jau atkal ir dzimusi spoža ideja, kā uzlabot tirdzniecību? – No nelielā kabineta telpas dziļākajā galā iznira veikala īpašnieces Elēnas gaišā, akurāti frizētā galva.
Ar neviltotu smaidu uzlūkoju eleganti ģērbto kundzi, kura šo vietu vadīja, cik vien to atcerējos. Kaut arī decembris bija mūsu ražīgākais laiks, visi zināja, ka tam sekos janvāris un februāris jeb tukšie mēneši, kā tos mēdza saukt tirdzniecībā. Protams, man vajadzēja iedomāties, ka Elēna nepalaidīs garām izdevību uzlabot veikala peļņu. Arī to, ka viņa vienmēr seko līdzi visam, kas notiek grāmatnīcas sienās. Ne velti viņas kabineta durvis allaž stāvēja pavērtas.
– Pāris jaunu ideju man tiešām ir, – mundri atsaucos, priecīga, ka neesmu Meisonam sastāstījusi pilnīgus melus.
Elēna pienāca mums tuvāk un ar nedalītu interesi pievērsās man.
– Nav noslēpums, ka pircēji piesaista jaunus pircējus, – iesāku, uz ko saņēmu piekrītošus galvas mājienus no abiem klausītājiem. – Tas nozīmē, ka mums jāpanāk, lai klienti veikalā uzturas ilgāk. Lai tas notiktu, mums viņi ar kaut ko ir jāieinteresē.
– Es saprotu ideju, dārgā, bet vai tev ir arī priekšlikumi, kā to panākt? – Pēc uguntiņām blāvi zilajās acīs redzēju, ka esmu viņu ieintriģējusi.
Es pametu skatienu uz vienu no telpas stūriem, kur varēja iegādāties kafiju no automāta.
– Visi pilsētā zina, ka Keiras Kingslijas konditorejā var dabūt visgaršīgākās smalkmaizītes. Kā būtu, ja mēs izmēģinātu nelielu stendu ar viņas gardumiem ieviest šeit – grāmatnīcā?
– Tad apmeklētāji uzkavētos pie galdiņiem, nevis paķertu kafiju un uzreiz trauktos tālāk, – Elēna skaļi apsvēra manu ideju.
– Un mēs varētu šajā stūrī pārvietot preses stendu.
– Ļoti labi! Es to apdomāšu, bet man šī ideja patīk! – Ar koši sarkano, perfekti manikirēto pirkstu viņa atbīdīja elegantos briļļu rāmjus augstāk uz deguna. Tikmēr es pieķēru sevi pie domas – kad man būs septiņdesmit, es vēlētos būt tieši tāda kā Elēna. Vienmēr laipna, kopta un izsmalcināta.
Taisnības labad, līdz tādai perfekcijai man vēl bija tāls ceļš ejams. Uzskatīju sevi par laipnu. Koptu – arī. Ar to izsmalcinātību gan bija tā, kā bija. Ja apstākļi spieda, es varēju sapucēties, bet pārsvarā biju legingu, ērtu apavu un sporta džemperu piekritēja. Kā jau teicu – šajā lauciņā bija vieta izaugsmei. Teiksim, futbola laukuma lielumā.
– Patiesībā, – viņa turpināja, – ņemot vērā, ka tuvojas pusdienlaiks, varbūt tu varētu apciemot mis Kingsliju un pavaicāt viņas domas par sadarbības iespējām?
– Tieši tāds bija mans plāns! – aši piekritu, laimīga par iespēju izvēdināt galvu, ne mazāk – ieganstu satikt Keiru un notiesāt pārdesmit, nu labi – divas svaigi ceptas pekanriekstu maizītes.
Paķērusi no noliktavas jauno, krēmbalto vilnas mēteli un rokassomu, raiti soļoju uz izeju. Mētelis bija dāvana no Pjēras un Lukasa Ziemassvētkos, un es to dievināju. Spriežot pēc nosaukuma uz firmas zīmes, negribēju pat zināt, cik tas maksājis. Īpaši neaizrāvos ar zīmolu apģērbu, tas nešķita būtiski, taču šajā gadījumā kvalitāte runāja skaļāk par vārdiem. Un, jā, tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.
– Lai veicas! – Meisons pacēla gaisā divus īkšķus.
Es pagriezu galvu sāņus, lai atbildētu viņa smaidam, bet atsitos kā pret sienu.
– Atvainojiet, – zem deguna izgrūdu, teju zaudējot līdzsvaru.
– Dieva dēļ! Kur tu tā nesies? Vai tev viss labi?
Es pacēlu acis. Nē, es nepārklausījos. Hanters. Jau atkal! Nejutos vēl ne tuvu gatava atjaunot mūsu senās, brālīgās draudzības saites. Ja nu tas bija iemesls, kāpēc viņš ieradies. Kas viņam šeit meklējams? Parasti, kad redzēju vecāko Deivisu pēc ilgāka pārtraukuma, viņam bija tendence uz vairākiem gadiem izgaist, bet pēdējās nedēļas laikā viņš uzradās manā priekšā jau trešo reizi. Ej nu sazini!
– Hanter! – es veikli attapos. – Kāda pašsajūta? Pēc tā, ko vakarnakt redzēju, domāju, šorīt jutīsi slāpes pēc atspirdzinoša dzēriena, nevis labas literatūras. Desmit gadi, un manā priekšā stāv svešs vīrietis.
– Liz... – Hanters drūmi nopūtās. Viņa lūpu kaktiņi pat nenoraustījās. Tēraudpelēkās acis pauda nožēlu.
Pie velna viņu un viņa nožēlu! Man to nevajadzēja.
– Dodies tik tālāk, – mudināju, neizejot no lomas. – Meisons palīdzēs izvēlēties kaut ko atbilstošu tavām šī rīta spējām. Kaut ko, kas neprasa pārāk lielu piepūli, norunāts, Meis? – es piemiedzu ar aci nabaga apjukušajam praktikantam, kurš šobrīd pat neatradās savā nodaļā.
– Darīšu, ko varēšu, – viņš mulsi skatījās te uz mani, te Hanteru.
– Diemžēl es pati nevaru uzkavēties. Man ir šis tas steidzams kārtojams pilsētā, – turpināju vārīties, spraucoties garām mūra sienai (realitātē – Hantera krūškurvim), bet viņš izrādījās veiklāks.
Pirms paguvu aizlaisties, viņš pārtvēra mani aiz elkoņa.
– Es tevi pavadīšu, – viņš paziņoja intonācijā, kas nepieņēma iebildumus.
Pametis ātru atvadu sveicienu abiem maniem apstulbušajiem kolēģiem, kuri šo izrādi pusatplestām mutēm (Elēnas gadījumā – ar atklāti ieinteresētu skatienu) vēroja, Hanters izstūma mani laukā pa veikala durvīm.
– Au! Es tiešām steidzos! – protestēju, pūloties atbrīvoties no platās ķetnas.
– Tu vari beigt šo teātri. Mēs abi zinām, ka neatnācu pēc grāmatām. Es gribu atvainoties. Par vakarnakti.
– Pff! – nosprauslājos. – Ja tu par to, ka gandrīz novedi mani līdz sirdstriekai, tas jau ir aizmirsts. Tev paveicās, ka pannas vietā nepaņēmu gaļas nazi, – es vārījos. – Bet citādi ar mani viss ir kārtībā. Tas bija muļķīgs pārpratums. Tu biji par daudz iedzēris, un neviens nav cietis vai... sadurts līdz nāvei. Redzi? Uztraukumam nav pamata, – nervozi ķiķināju. – Bija jauki tevi satikt!
Jau grasījos spert soli garām, kad mans kārtējais mēģinājums notīties cieta neveiksmi.
Divas neveiksmes divu minūšu laikā. Tas jau sāka izskatīties pēc ieraduma.
– Vai atceries, kā bērnībā spēlējām blefošanas spēli?
Šis jautājums mani pārsteidza. Es atsaucu prātā laiku.
– Atceros gan, jo man tā sasodīti labi padevās, – apmierināti pasmīnēju.
– Taisnība, – Hantera seja atmaiga. Viņa acis sasila, gremdējoties patīkamās atmiņās. – Tad varbūt atceries arī to, ka bija kāds, kuru tev nekādi neizdevās apspēlēt?
Apjēdzot teiktā nozīmi, mani mutes kaktiņi nolaidās. Tukšums. Jau atkal tas trulais tukšums. Nebija tā, ka es to izbaudītu, bet tas bija labāk nekā sāpju, vilšanās un nepiepildītu ilgu kokteilis, ko gadiem biju pret savu gribu strēbusi.
– Liz, es tevi pazinu vēl kā bērnu. Jā, mēs sen neesam tikušies, bet tas nenozīmē, ka neredzu, kad esi pret mani godīga un kad nē. Hanters izskatījās noguris. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Viņš nebija gulējis pusi nakts.
Es jutu siltumu apņemam manus pirkstus. Pa kuru laiku tie bija nonākuši viņa plaukstās, man nebija ne jausmas.
– Lizij, mazulīt... Nu tak! – Viņa īksķis pārslīdēja manas delnas virspusei, tūlīt pat iedarbinot manās smadzenēs visas iespējamās brīdinājuma sirēnas.
Mana seja savilkās rūgtā smaidā: – Es jau sen neesmu tava mazulīte. Pārstāju tāda būt naktī, kad tu mani padarīji par sievieti. Un, iespējams, vēl pirms tam.
Locekļos ieplūda karstums. Neticēju, ka esmu uzdrīkstējusies to pateikt skaļi. Hantera mute pavērās. Viņš pilnīgi noteikti nebija gaidījis, ka runāšu tiešu valodu. Spēcīgais žoklis nospriegojās, un tērauda ciešajā skatienā atspoguļojās tā pati nožēla, ko biju redzējusi jau iepriekš.
– Liz... – šoreiz viņš bija tas, kurš novērsās, it kā būtu viņam atgādinājusi ko nepatīkamu vai apkaunojošu.
– Būs jau labi. Vari aiztaupīt sev šo runu. Viss, ko tu varētu teikt, jau ir skaidri nolasāms tavā sejā. Bet es lūdzu... nesaki, ka tev ir žēl. Ka nožēlo. Jo tas padara visu to skaisto… – mana balss aizlūza, bet, lai nolādēts, atpakaļceļa vairs nebija, – tas padara to visu par kaut ko neglītu un apkaunojošu, un tas ir pēdējais, ko es vēlos dzirdēt.
Manas acis sāka sūrstēt. Zinot, ko tas nozīmē, es uzmetu Hanteram vienu pēdējo skatienu un devos prom.
Viņš mani neaizturēja. Un nebija jau arī iemesla. Vienreiz un par visām reizēm starp mums viss bija pateikts.
Hanters
Pakavs bija stāvgrūdām pilns, tikai šoreiz, atšķirībā no citiem vakariem, šeit pulcējās ģimenes ar bērniem, lai sagaidītu Jauno gadu.
Atradis vietu pie bāra, es pieskatīju mazo Leilu, kuras vecāki tikko bija devušies uz deju placi. Mans skatiens apstājās pie galdiņa, kur Rods ar Leksiju un savu atvasi baudīja svētku vakaru. Citkārt taisnā ceļā dotos turp, bet ar viņiem bija Liza, un es nevēlējos riskēt izbojāt viņas vakaru.
Viņa izskatījās tik skaista. Tik trausla un sievišķīga savā sudrabpelēkajā kleitā. Katru reizi, kad mans skatiens pavērās turp, nespēju atvairīt nožēlu. Man būtu vajadzējis kaut ko teikt vai darīt. Man nevajadzēja viņu tik viegli palaist. Nē! Man būtu vajadzējis ar viņu runāt jau toreiz – tajā naktī. Skaidri un gaiši pateikt, kā jūtos. Par šķēršļiem, par kuriem nezināju, vai varam tos pārvarēt. Viņu uzklausīt. Varbūt abi kopā mēs būtu varējuši rast risinājumu, vai vismaz šķirtos kā draugi.
Leksija kaut ko iečukstēja Lizai ausī, un viņa iesmējās. Bija labi redzēt viņu tādu. Tik bezrūpīgu.
Tagad, kad biju pārliecinājies – Liza nav man piedevusi –, vairs nezināju, kā ar viņu runāt. Vai viņu tajā vainoju? Nē. Arī pats nebiju spējis izlīgt ar sevi par to, ko muļķībā pieļāvu. Ja es varētu attaisnoties, ka toreiz biju tikai puišelis. Bet es nebiju.
– Onkuli Hantel, vai nāksi ar mani dejot?
Es pagriezos pret mazo prātvēderu, kura tik ļoti līdzinājās Lizai šajā vecumā. Lai nu uz ko, bet uz dejošanu man prāts nenesās, tomēr mērķtiecīgā grimase Lukasa atvases sejā skaidri norādīja, ka Leila ir sava tēva meita. Izredzes izsprukt cauri ar atrunām līdzinājās tuvu nullei.
– Ja nu vienīgi tev nav padomā kāds cits deju partneris, – es nopietni atvaicāju.
Leilas niecīgā dūrīte rotaļīgi iedunkāja manu plecu. Viņa spalgi iesmējās: – Ne tak! Es esmu galīgi blīva!
– Tad man ir ļoti paveicies, – piemiedzu viņai ar aci, par ko tiku apbalvots ar platu, laimīgu smaidu.
Es iztukšoju dzērienu un ar Leilu rokās sāku spraukties cauri cilvēku pūlim. Izbrīvējis mums vietu netālu no Lukasa un Pjēras, es satvēru niecīgo plaukstu savējā, un mēs sākām kustēties mūzikas ritmā.
– Tu esi labs dejotājs, – viņa iekliedza man ausī tieši tobrīd, kad mūzika apklusa, liekot ap mums norībēt smieklu lavīnai.
– Man prieks, ka jūs tā uzskatāt, Leilas jaunkundz! – Es pieliecu galvu savā vislabākajā angļu džentlmeņa manierē, izpelnoties ar to kautrīgu smaidu.
– Vai varu pieteikties rindā uz nākamo? – Nez no kurienes mums blakus iznira Deklana seja.
– Tikai tad, ja Hantels būs al mielu. Tu vali dejot ar Keilas tanti, bet onkulim Hantelam esmu tikai es.
– Par mani neraizējies. Ar mani viss ir vislabākajā kārtībā, – veltīju mazajai gudriniecei iedrošinošu smaidu.
– Jā, saldumiņ, neraizējies! Onkulim Hanteram nav iebildumu būt vienam. Redzi, ir vīrieši, kuri vēl nav gana nobrieduši nopietnām saistībām, – lēni uzsvērdams katru vārdu, Deklans paskaidroja. Tad nolāpītais maita atņirdza zobus.
Tā vietā, lai atcirstu pretī, jutu savu seju nocietināmies. Spēlēt pingpongu ar līdzīgām piezīmēm starp mums bija tikpat dabiski kā ēst un elpot, tāpēc bija grūti izskaidrot, kāpēc šoreiz brāļa teiktais tik ļoti aizķēra.
– Ja pēc šīs dejas ar onkuli-plātīzeru vēlēsies uzdejot ar kādu, kurš spēj noturēt ritmu, tu zini, kur mani meklēt, – piemiedzu Leilai ar aci. Tad nozudu, pirms paspēju sarunāt muļķības, ko vēlāk nāktos nožēlot.
Sākās atskaite no desmit uz viens, un gaisu pāršalca skaļš “Laimīgu Jauno gadu!”. Uz centrālās ielas bija sapulcējušies kā Pakava apmeklētāji, tā tūristi no tuvējām viesnīcām, kuri, pametuši siltās telpas, vēroja svētku uguņošanu. Atskanot pirmajiem raķešu rībieniem, visi sāka saskandināt glāzes un apskauties, taču man nebija vēlmes pacelt acis pret debesīm un vērot šovu. Es lēni virzījos cauri pūlim, mēģinot ieraudzīt Lizu.
Tur jau viņa bija. Viena pati, nostāk no pārējiem, viņa raudzījās violeti sārtajās ugunīs. Lizas plaukstas bija apņēmušas plecus tā, it kā viņai saltu, un katrs mans instinkts mudināja doties turp un viņu sasildīt. Jau tikai ideja par Lizas tuvumu raisīja atmiņas, kuras biju radis atgrūst malā, nezinot, ko ar tām iesākt. Pēc pēdējās tikšanās šī doma nešķita prātīga, tomēr kājas pašas pēc inerces veda mani turp. Tikpat strauji kā iesācis ceļu, es apstājos. Pie Lizas pienāca kāds vīrietis un savēra viņas plaukstu. Pieliecies tuvāk, viņš kaut ko iečukstēja viņai ausī. Mani deniņi sāka pulsēt. Kas pie... Bet protams! Ieskatoties vērīgāk, atpazinu runātājā kolēģi no grāmatnīcas. Jau grasījos iejaukties, kad viņš pieliecās un viņu noskūpstīja. Es sastingu. Manās ausīs sāka dunēt. Neatcerējos, kad vēl dažas sekundes būtu šķitušas tik garas. Es stāvēju kā mietu norijis, gaidot Lizas reakciju. Laikam jau cerēju, ka viņa sāks protestēt, kas, savukārt, dotu man iespēju mesties pa vidu un ierādīt tam klaunam īsto vietu. Un tā nebija blakus manai Lizai. Bet sekundes ritēja un viņa nedarīja neko, lai izbeigtu notiekošo. Kad vīrieša pakausis beidzot attālinājās, Lizas lūpas rotāja nedaudz atturīgs, bet draudzīgs smaids.
Mēģināju atcerēties, kad pēdējo reizi šādi jutos. Ak jā, pamatskolā, kad iesaistījos kautiņā ar vienu no vidusskolniekiem, aizstāvot sīko brāli. Pretinieks bija ietriecis dūri man taisni saules pinumā, un uz brīdi nebiju spējis ievilkt elpu. Bet šoreiz es nedrīkstēju iejaukties. Tā bija Lizas dzīve. Lizas izvēle. Manas rokas bija sasaistītas. Atmetis domu par scēnu, uz ko man nebija nekādu tiesību, es asi apcirtos un iejuku pūlī, pirms viņa paguva mani pamanīt.
Turpmāko vakara daļu mans dibengals palika pielīmēts bāra krēslam, kur es nodarbojos ar vienu no saviem jaunajiem hobijiem – šaustīju sevi par to, ka toreiz nerīkojos citādi. Vai bija par vēlu? Dieva dēļ! Vairāk nekā desmit gadi... Protams, ka bija par vēlu! Vai varbūt nebija? Es pieliku glāzi pie lūpām un nosprauslājos. Kas ir šis vīrietis? Hanters, ko pazīstu, nekavētos uzrotīt piedurknes un stāties pretī izaicinājumam. Varbūt problēma slēpās tajā, ka vēl nekad nebiju spēlējis uz tik augstām likmēm?
Liza
Veikala durvis pavērās, un pa tām iesoļoja Meisons. Lieki teikt, ka šodien nebija viņa maiņa.
Pēc Jaungada pasākuma mūsu attiecības bija kļuvušas, teiksim tā, neveiklas. Sagaidot pulksten divpadsmit, cilvēki mēdza apskauties un viens otru noskūpstīt. Nekas ārkārtējs. Protams, nedaudz ieilgušais skūpsts bija mani pārsteidzis, vēl pie tam tieši uz lūpām, bet tonakt visi bija nedaudz jautrā prātā, un svētku kņadā tas nebija šķitis arī nekas tik ārkārtējs.
To, ka esmu kļūdījusies, sapratu tikai, kad pēc Jaunā gada nakts viņš sāka mani vajāt. Lai cik ieganstu izdomātu, kāpēc nevaram satikties, šķita, ka Meisonam nepadodas uztvert mājienus, un nu jau tas sāka kļūt traucējoši. Vai viņš nebija dzirdējis par “dienesta romāniem” un to, cik tā ir slikta ideja? Laikam jau nē, jo tur jau viņš priecīgi slāja man pretī. Iekšēji saviebos. Man nepatika būt nelaipnai, bet nesapratu, kā iziet no situācijas tā, lai kaķis būtu paēdis un pele – dzīva. Galvā aši izspēlēju plānu savest Meisonu ar kādu no savām studiju laika paziņām, kuras vēl nebija paguvušas noenkuroties laulības ostā. Tā teikt, piekrist kaut kur kopā paēst, un tad: “O, sveika, Šaneija, tu arī te? Nāc, pievienojies!” Tas šķita labs variants. Proti, ja vien ar viņām visām jau sen nebūtu zaudējusi kontaktu...
– Sveika, Liz, – viņš mundri sveicināja.
– Čau, Meis! Vai tev nav brīvdiena? – atgādināju, ja nu viņam tas būtu izkritis no galvas.
– Ē... Jā... Patiesībā es ieskrēju, jo gribēju satikt tevi, – viņš pakasīja pakausi.
Un te nu tas bija. Cūcība...
– Tiešām? Kāpēc tā? – turpināju viena aktiera izrādi, reizē dauzīdama galvu pret iedomātu sienu.
– Nu... Es tā iedomājos… Šo piektdien Florida George Line savas koncerttūres ietvaros būs Saulgriežu ielejā. Varbūt tu gribētu...
– Forida George Line būs šeit? Saulgriežu ielejā? – mana mute pavērās. Neatminējos, ka būtu manījusi pilsētā izkārtnes. Kaut gan… kādam, kurš nepārvietojas tālāk par Montvilas centru, tas varēja arī palikt nepamanīts.
– Aha! Man ir divas biļetes, un es iedomājos, ka varbūt mēs ar tevi varētu...
– Ak nē! Es tikko atcerējos, ka man tieši tajā dienā ir... frizieris, – izspļāvu pirmo, kas ienāca prātā, un tūdaļ piesarku, apjaušot, cik nepārliecinoši tas izklausījies.
– Nu... nez vai tev frizieris ir astoņos vakarā, – Meisons prātīgi aizrādīja.
– Tev taisnība, – es ieķiķinājos. Kā padsmitniece. Lieliski. Kļuva arvien labāk. – Bet uzreiz pēc friziera man ir...
Domā, Liza! Domā!!!
– Vakariņas ar mani, – aiz muguras dzirdēju pazīstamu balsi. Hanters. Manas acis iepletās kā divi lidojošie šķīvīši, kamēr viņš nesatricināmā mierā devās šurp. – Es būtu ļoti vīlies, ja tu būtu to piemirsusi, ķirbīt, – viņš intīmākā balsī piebilda.
Vai viņš visu šo laiku bija šeit un, redzot manu situāciju, darīja to, ko abi ar Lukasu šādās reizēs mēdza darīt? Nuja! Viņš centās mani izpestīt. Manā sirdī kaut kas ietrīsējās.
Kuš! Izbeidz! Necenties tajā saskatīt ko vairāk. Viņš tikai mēģina tev izlīdzēt, kā jebkurš labs draugs to darītu.
Tikai Hanters man bija kas vairāk par draugu, ko – diemžēl vai par laimi – viņam nebūs lemts uzzināt. Ne pēc tās elles cilpas, kam biju gājusi cauri pēc viņa aizbraukšanas. Lai kā arī būtu, negrasījos savas ietiepības dēļ palaist garām iespēju tikt galā ar Meisonu. Pirmkārt, Hantera teiktais sniedza pārliecinošu alibi, kāpēc nevaru doties uz koncertu. Tomēr, stulbums, es tiešām būtu gribējusi dzirdēt FGL dzīvajā. Protams, ne jau Meisona kompānijā. Ja šo piedāvājumu būtu saņēmusi laikā, kad bijām tikai kolēģi, tad varbūt, bet tagad? Nē, paldies! Otrs ieguvums šim cirkam bija iespēja likt savam uzstājīgam kolēģim manīt, ka esmu aizņemta. Jā. To es varēju. Zināju, ka varu būt laba aktrise. Protams, man nebūtu iebildumu, ja šī iestudējuma otrs galvenās lomas atveidotājs būtu kāds cits, bet kāds bija tas teiciens? Dāvinātam zirgam mutē neskatās? Un Hanters šobrīd bija mans vienīgais zirgs. Es gribēju teikt – variants.
– Protams, ka neesmu! – raidīju Hanteram mirdzošu smaidu, kas (diemžēl) prasīja no manis nulli aktiermeistarību un mīnus pieci piepūli.
Tad, lai padarītu notiekošo pārliecinošāku, ieķēros ar abām plaukstām Hantera elkonī.
– Bet, ja tev patīk Florida George Line, mēs varam sākt ar to, – Hantera skatiens kavējās pie manas sejas.
Oho... Viņam tiešām padevās šī loma. Tas, cik dziļi viņš raudzījās man acīs, un samtainais balss tembrs. Mana mute izkalta, un es aplaizīju lūpas, pirms spēju tās vēlreiz pavērt, lai atbildētu.
– Baidos, ka koncerts jau ir izpārdots. Ja nemaldos, tas bija izpārdots jau pirmajās divās stundās pēc tā izsludināšanas, – Meisona truimfējošais paziņojums pārspridzināja sapņu burbuli, kurā atrados.
Ak jā, Meisons. Viņš vēl ir šeit.
– Tad jau labi, ka es pazīstu Taileru personiski, – Hanters vēlreiz pievērsās man. Kā viņam tas izdevās? Tik pārliecinoši. – Ko saki, Liz?
– Tas... būtu superīgi, – dzirdēju sevi piekrītam.
– Tad esam vienojušies, – viņš pasmaidīja un, satvēris manu zodu ar īkšķi, pavisam maigi noskūpstīja mani uz lūpām.
Uz sekundes simtdaļu es ļāvos aizmirsties. Aizvērt acis un izbaudīt notiekošo. Kad tās pavēru, Hanters nebija izgaisis, un tas, kā viņš turpināja skatīties... Nevarēju to izskaidrot, bet kaut kas bija mainījies. Nekas neradīja sajūtu, ka esmu mazā Lizija, Hantera bērnu dienu draugs. Es jutos kā sieviete, kuru iekāro vīrietis. Un Oskars par labāko tēlojumu tiek piešķirts... bungu rīboņa... Hanteram Deivisam!
– Atvaino, vai tu ko teici? – negribīgi atrāvos no sudrabpelēkā tērauda un nofokusēju skatienu uz Meisonu.
– Es teicu – līdz vēlākam, Liz, – viņš sapīcis atkārtoja.
– Jā, protams. Līdz vēlākam! – Pametusi gaisā plaukstu, es iebāzu to atpakaļ džinsu kabatā.
Durvis aiz Meisona muguras aizcirtās, un es pagriezos pret Hanteru.
– Paldies! Es būtu tikusi galā pati. Un... ķirbīt?
– Nav par ko. Izskatījās, tam nabaga puisim lēni pielec. Kas tev pret ķirbīti? Drīzāk man jājautā tev – frizieris? Tiešām, Liz? – Viņš izskatījās teju uzjautrināts. – Esmu vīlies. Būtu gaidījis no tevis kaut ko oriģinālāku.
Es nogrozīju acis.
– Tici man. Visu citu biju jau izmēģinājusi, – es piepūtu vaigus. – Bet Meisons... viņš vienkārši atteicās saprast.
Bezrūpīgā grimase Hantera sejā izdzisa. Es to nesapratu. Varbūt nepazinu viņu tik labi kā senāk, jo es nevarēju nolasīt, kas darās viņa galvā.
– Vai varu jautāt, no kurienes tu vispār uzradies?
– Zinu, tas izklausīsies jocīgi, bet... es ienācu pa tām durvīm, – viņš pacēla vienu uzaci, un es pieķēru sevi pie domas – ja kāds atļautos pateikt, ka šis vīrietis ir tikai pievilcīgs, tas noteikti būtu tas pats cilvēks, kurš nolēma nodēvēt arbūzu par ogu, jo... viņš izskatījās patiešām labi.
– Asprātīgi. Tu saprati jautājumu.
– Es gāju garām. Ja nu kas, es eju šeit garām katru dienu. Dažreiz pat vairākkārt. Un katru reizi es domāju, ka gribu ienākt un aprunāties. Bet šķita – pēc mūsu pēdējās sarunas tev ir vajadzīgs laiks. – Viņš palūkojās apkārt: – Savukārt šodien... Šodien man patiešām vajadzēja grāmatnīcu. Un, ja vien manas prombūtnes laikā kaut kas nav mainījies, tuvākajā apkārtnē šī ir vienīgā. Kad ienācu, bija grūti nenoklausīties jūsu sarunu. Likās, ka tev noderētu drauga palīdzība. Tas arī viss. Man šķita, tu tiecies ar to puisi. Kas notika?
– Ar Meisonu? Nekad neesmu ar viņu tikusies. Ne ar viņu, ne ar kādu citu. – Saprotot, cik daudz esmu atklājusi, vēlējos, kaut atvērtos burvju portāls un aizrautu mani nezināmā virzienā. Vai šis nebūtu ideāls moments atprātotāju uzbrukumam? Kur tie slīmesti vazājas, kad viņus visvairāk vajag?
– Kā tu to domā – ne ar vienu neesi tikusies? – Hantera izteiksme izmainījās. – Tu taču negrasies apgalvot, ka visu šo laiku neesi bijusi nevienās nopietnās attiecības? – viņš īsi iesmējās, bet tie nebija laimīgi smiekli.
Cerīgi pametu skatienu sāņus, ja nu kādam pircējam tieši šobrīd vajadzētu palīdzību, bet starp veikala plauktiem gaudoja vējš. Mēs ar Hanteru šeit bijām vienīgie.
– Tu teici, ka tev vajag grāmatnīcu. – Ja arī mans mēģinājums iziet no situācijas bija acīmredzams, man bija vienalga. – Vai tu meklē kaut ko specifisku?
– Pareizi, grāmatas, – man par pārsteigumu, Hanters saminstinājās. Lūk, tas bija kas jauns. Hanters Deiviss nebija no tiem, kurus viegli izsist no līdzsvara. Viņš bija vispašpārliecinātākais vīrietis, kuru pazinu. – Jā... Varbūt jums šeit ir kaut kas ar nosaukumu “Kā nebūt kretīnam” vai “Vēl viena iespēja”? – viņa acis saglabāja nopietnību, un manām smadzenēm vajadzēja mirkli, lai saprastu, par ko viņš runā. Kad tas notika, es iekšēji pasmaidīju.
– Patiesībā… mūsu piedāvājumā ir kaut kas par šīm tēmām, – iejūtoties viesmīlīgās veikalnieces lomā, laipni pamāju pa labi. – Nāc, es pavadīšu tevi līdz pašpalīdzības literatūras nodaļai.
– Ak tā! Pašpalīdzības literatūra, – Hantera sejā iegūla sāpīga grimase. Viņš izrunāja šos vārdus tā, it kā būtu apēdis kaut ko riebīgu, un es knapi valdījos, lai nesāktu ķiķināt.
– Nu jā, mums ir vesela nodaļa ar literatūru izmisušiem cilvēkiem. Tādiem, kas paši saviem spēkiem nespēj tikt galā ar dzīvi, – lietišķi paskaidroju. – Nu re! – Es izvilku no plaukta grāmatu, kuras vāku ar trekniem burtiem rotāja nosaukums “Otrā iespēja”, un tūlīt pat iekodos mēlē.
Hanters ar šaubām aplūkoja biezo, tumši zilos vākos iesieto ķieģeli. Tad nokremšļojās: – Tieši tas, ko meklēju!
– Bet par to... būšanu kretīnam… – Es vilku ar rādītājpirkstu pāri grāmatu muguriņām. – Diemžēl par šo tēmu šobrīd nekas nav pieejams, bet esmu dzirdējusi, ka Montvilā ir pāris labi speciālisti. Ja vēlies, varu...
– Es šo ņemšu, – Hanters pārtrauca manu vārīšanos.
– Lieliski! Laba izvēle! – Papliķēju viņam pa plecu un raitā solī devos atpakaļ uz kasi. – Tas būs divdesmit deviņi deviņdesmit deviņi.
– Man šķita, ka uz cenu zīmes bija rakstīts deviņi deviņdesmit deviņi, – Hantera lūpu kaktiņi noraustījās.
Seksīgais nejēga.
– Tieši tā, – es laipni piekritu. – Deviņi deviņdesmit deviņi – par grāmatu. Divdesmit – par konsultāciju, – es piemiedzu ar aci un uzsitu pāris pogas uz datora klaviatūras.
– Te būs! – Uzskribelēju uz veikala vizītkartes aizmugures pirmo psihoterapeita numuru, kas izleca meklētājā.
Hanters noskaitīja uz letes trīsdesmit dolārus.
– Atlikumu vari paturēt!
– Cik laipni! Paldies! – Iekodusies mēlē, izņēmu no kases aparāta vienu centu. Tad demonstratīvi uzsitu ar to pa blakus stāvošo burku, uz kuras uzlīmētais uzraksts vēstīja “Grāmatu tārpi mīl ne tikai ābolus, bet arī palmas un okeānu”, un iemetu to iekšā.
Akurāti ievīstījusi pirkumu zīdpapīrā, es ievietoju to papīra maisiņā, ko rotāja grāmatnīcas logo.
– Iepakojums uz firmas rēķina, – kā viesmīlīgai namamātei pieklājas nodudināju, atdodot Hanteram svaigi iegādāto pirkumu.
Viņa lūpās iegūla greizs smaids.
– Biju jau piemirsis, cik ar tevi ir jautri. Nāc ar mani uz koncertu, Liz! Es zinu, ka nav iespējams pagriezt laiku atpakaļ, bet mēs varam veidot jaunas atmiņas. Tu un es. Saki man “jā”.
– Labi! – Labi?! Vai es tikko piekritu Hantera ielūgumam?
– Labi? – viņš sarauca uzacis. Ne es vienīgā biju pārsteigta.
– Jā, es iešu, – mana balss noslīdēja par iedaļu klusāk, jo tur jau tās piezagās. Šaubas, vai nepieļauju otro sava mūža lielāko kļūdu.
Viņš pasmaidīja.
– Tas būs lieliski! Es tev apsolu! Kā vecajos laikos un... vēl labāk.
Nezinu, kas tieši, bet kaut kas šajā solījumā lika man iekšēji notrīsēt.
Hanters izņēma no manām rokām papīra maisu ar pirkumu, par kuru tikko trīs reizes pārmaksājis. Taču viņš nesūdzējās, ka ticis apkrāpts. Pieliecies Hanters piespieda lūpas manam vaigam.
– Uz tikšanos, – lēns smaids pārlaidās skarbi skaistajai sejai.
Es mēmi sekoju ar skatienu platajai mugurai. Ticis līdz ārdurvīm, Hanters vēlreiz pameta gaisā sveicienu un teleportējās kādā viņam vien zināmā virzienā. Tikmēr es nespēju beigt prātot: “Liza Heina, kur jau atkal tu esi iekūlusies.”
